Šajā dienā, kā katru gadu mēs noliecam galvas to cietušo priekšā, kas bez tiesas, bez apsūdzības, bez vainas nakts vidū tika aizrauti no savām mājām, no savām lauku sētām un lieli un mazi, veci un jauni, slimi un veseli kā dzīvnieki sakrauti lopu vagonos un aizvesti nezināmā tālē, kur daudzi jau paredzami tika nolemti iznīcībai. Lai par tām zinātu katrs bērns Latvijā, vienalga, kādas tautības, jo atcerēsimies, ka starp aizvestajiem bija galvenokārt latvieši, bet arī daudzu citu tautu pārstāvji. Mēs esam atguvuši brīvību un neatkarību.
4.a skolēni klases stundas laikā centās izprast, kas notika, kā notika, kāpēc notika, kas ir tas, kas sabiedrībā rada netaisnību, vai tas būtu bijis senos laikos vai šodien. Tika organizēts atceres brīdis (pie piemiņas akmens “Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem” A. Pumpura skvērā), kur komunistiskā genocīda upurus pieminēja ar klusuma brīdi iededzinot sveces viņu piemiņai.
Tādēļ starp mūsu pienākumiem pirmais vienmēr būs sargāt savu zemi, tās neatkarību un drošību, un otrais – atcerēties visu, kas noticis, to izprast un nodot tālāk nākamajām audzēm, lai palīdzētu tām saprast, kas ir cilvēcība, kas – necilvēcība, to, kas ir pieļaujams un kas nav pieļaujams, un to, kas nekad, nekāda attaisnojuma, nekāda principa un nekādas ideoloģijas gadījumā nedrīkst atkārtoties. Un beidzot šajā dienā arī atcerēsimies, ka tagad, kad esam brīvā un neatkarīgā valstī, mūsu nākotne ir mūsu rokās. Būsim lepni uz šo valsti, ko esam atguvuši, un centīsimies visi dzīvot savu dzīvi tā, lai tā būtu mūsu nācijai par godu.
Informāciju sagatavoja: 4.a klases audzinātāja Oksana Ostrovska
Informācija mājaslapā ievietota – 24.03.2023